sestdiena, 2009. gada 10. janvāris

Uzzīmē man mieriņu

Es neesmu tāda bijusi vienmēr.
Tas riebums un riebīgums atnāca pats. Ne jau tā, ka es būtu baigi gaidījusi, bet atnāca. Ne jau tā, ka es būtu gribējusi, lai tā ir. Pats jau to nepamana kā tas viss mainās, kā ciema ragana par tādu kļuva un kā pilsētas galva kļuva par treknāko galvu, un tādā garā. Nav jau tā, ka slikti un nav arī tā, ka es bezgaldaudz smaidītu, nav tā, ka es vispār smaidītu, bet ne jau tā, ka slikti. Un varbūt tā arī ir labi, drīzāk, ka tā varbūt vajag. Man šeit īpaši nesanāk rakstīt, ne tā kā gribētos un sūdīti, ka nevar turēt cilvēku blakus just 'cause he's the only one who get's me, un sūdīgi arī, ka nesanāk neturēt blakus, tā klusiņām. Gan jau, ka tā ir labāk, es domāju, ka labāk. Ne jau man, bet vispār.
Lai tā arī paliek - klusiņām.

Nav komentāru: