Principā, es priecājos.
Nav tik slikti, kā man mūždien liekas.
Šodien esmu priecīga, vairāk, vai mazāk.
Sen te nav būts. Vakar nomainīju bildīti fonā, bet nesaņēmos kaut ko uzrakstīt.

Trīs minūtes pēc iziešanas no ārsta kabineta man sāka sāpēt mugura.
Un joprojām, neviens nevar pateikt, kas man sāp.
Rīt ķirurgs. Man bail.

Labās un sliktās 7dienas

Šodien jūtos labāk.
Vakardiena bija vienkārši dirsā slikta.
Gribas noskatīties kādu filmu, bet nenāk nekas prātā.
Vai varbūt padarīt sev pāri un aiziet uz mēģinājumu, kas sāksies pēc stundas?
Vai varbūt likties slīpi?
AAaa. Sāka skanēt inkubusu drive, man jāskrien.

Uzzīmē man mieriņu

Es neesmu tāda bijusi vienmēr.
Tas riebums un riebīgums atnāca pats. Ne jau tā, ka es būtu baigi gaidījusi, bet atnāca. Ne jau tā, ka es būtu gribējusi, lai tā ir. Pats jau to nepamana kā tas viss mainās, kā ciema ragana par tādu kļuva un kā pilsētas galva kļuva par treknāko galvu, un tādā garā. Nav jau tā, ka slikti un nav arī tā, ka es bezgaldaudz smaidītu, nav tā, ka es vispār smaidītu, bet ne jau tā, ka slikti. Un varbūt tā arī ir labi, drīzāk, ka tā varbūt vajag. Man šeit īpaši nesanāk rakstīt, ne tā kā gribētos un sūdīti, ka nevar turēt cilvēku blakus just 'cause he's the only one who get's me, un sūdīgi arī, ka nesanāk neturēt blakus, tā klusiņām. Gan jau, ka tā ir labāk, es domāju, ka labāk. Ne jau man, bet vispār.
Lai tā arī paliek - klusiņām.